Pētnieks Kristaps Šablinskis: konferencē mācāmies rādīt sevi pasaulei

Topošajam kardiologam Kristapam Šablinskim, kurš jau otro gadu studē rezidentūrā un paralēli sācis pirmo studiju gadu Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorantūrā, vidusskolas sapnis kļūt par mediķi piepildījās tikai pēc divu gadu fizikas studijām, kad viņš saprata, ar ko patiešām vēlas dzīvē nodarboties.

"Mūsu ģimenē nav ārstu. Iespējams, mēs ar brāli, kurš tagad ir 5. kursa medicīnas students, liksim pamatus mediķu dinastijai," joko Kristaps. "Kāpēc izvēlējos ārsta profesiju? Meklēju nodarbošanos, kas ir respektabla, kurai ir droša nākotne, izaicinājumi, zināšanu iegūšana un grūtību pārvarēšana. Vēlējos darīt darbu, kas ir jēgpilns un sniedz piepildījumu. Domāju, ka medicīna ir diezgan likumsakarīga izvēle."

Ko un kāpēc es pētu?

Sākoties klīniskajiem studiju kursiem trešajā studiju gadā, RSU docents Andris Skride aktīvi aicināja ikvienu studentu līdzdarboties zinātnē. Atsaucos viņa aicinājumam un sāku ar pavisam vienkāršiem pienākumiem Latvijas Plaušu hipertensijas reģistrā. Vēlāk tas pārauga darbā pie zinātniskajām tēzēm un publikācijām, un pašlaik – manā promocijas darbā, kurā pētu vienu no plaušu hipertensijas formām – hronisku trombembolisku plaušu hipertensiju (HTEPH). Pēdējos gados, lielā mērā pateicoties uzlabotai diagnostikai un mediķu informētībai, HTEPH kļūst arvien vieglāk identificējama un šajā jomā notiek arvien aktīvāki pētījumi. Arī Latvijā šo slimību atpazīstam arvien labāk, pateicoties Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas organizētajām konferencēm un docenta Andra Skrides produktīvajai sadarbībai ar Vīnes Medicīnas universitāti un tās profesori, pasaules līmeņa plaušu hipetensijas eksperti Irēni M. Langu (Irene Marthe Lang). Pateicoties šiem kontaktiem, pirmā plaušu transplantācija latviešu pacientei notika tieši Vīnē. Arī promocijas darba tēmas izvēlē palīdzēja prof. Irēnes Langas ieteikumi.

HTEPH skar plaušas un sirdi, tā var izveidoties pēc vienas vai vairākām plaušu artēriju trombembolijas epizodēm. Slimībai ir raksturīgs paaugstināts spiediens plaušu asinsvados, un neārstēta tā samērā strauji noved pie labās sirds mazspējas un nāves. Ir atsevišķas plaušu hipertensijas formas, kuras var sekmīgi ārstēt, un HTEPH ir viena no tām.

Savā promocijas darbā pētu, kāda ir patoģenētiskas terapijas ietekme uz HTEPH pacientu iekaisuma marķieru līmeni, jo pastāv teorija, ka HTEPH patoģenēzē liela nozīme ir paaugstinātam iekaisuma līmenim. Šis būs vairāk bāzes zinātnes pētījums, kurā mēģināšu noskaidrot, vai iekaisuma marķieru līmenis mainās sešus mēnešus pēc terapijas sākšanas. Pētījumā arī salīdzināšu iegūtos datus ar citas plaušu hipertensijas formas – pulmonālās arteriālās hipertensijas – pacientu datiem.

RSU zinātniskajā konferencē uzstāšos ar klīnisko gadījumu par pacientu, kuram pagājušā gada nogalē P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veica dzīvību glābjošu operāciju – pulmonālo enderektomiju, kuras laikā tika izņemti trombi no plaušu artērijām, līdz ar to pacients tika izārstēts no HTEPH.

Kāpēc es došos uz konferenci?

Zinātnē svarīgi ir ne tikai veikt pētījumus un pareizi interpretēt iegūtos rezultātus, bet arī darīt zināmus savus atklājumus citiem, tādējādi pavirzot uz priekšu kolektīvās zināšanas par konkrēto tēmu. Dati sākotnēji ir jāiegūst, tad tie ir jāapkopo, jāanalizē un jāuzraksta secinājumi, kas saprotamā un uzskatāmā veidā jāparāda pārējai zinātniskajai sabiedrībai. Es uzskatu, ka Latvijā tieši pēdējais posms – datu prezentēšana starptautiskā mērogā – ir samērā liela problēma, taču mēs varam kļūt labāki tikai darot. Šādas konferences ir veids, kā mēs trenējamies un mācāmies parādīt savus aktuālos pētījumus starptautiskā zinātniskā arēnā. Domāju, ka tieši jaunajai zinātnieku paaudzei ir vislielākais potenciāls atklāt Latvijas zinātni pasaulei.

Otra svarīgā lieta ir tīklošanās – kontaktu gūšana. Vietējā zinātniskā sabiedrība nav liela, tāpēc šādās konferencēs varam paraudzīties uz kolēģu veikto ārvalstīs un redzēt, kādas ir viņu darbības jomas. Nereti iespējams ieraudzīt kontaktpunktus mūsu pētījumos un tādējādi iegūt nākotnes sadarbības partnerus. Zinātne mūsdienās lielākoties ir komandas darbs, un tikai kopīgiem spēkiem mēs varam paveikt ko nozīmīgu.

Kāpēc citiem jādodas uz konferenci?

RSU zinātniskā konference ir iespēja mācīties, satikt kolēģus un gūt labu pieredzi, kā veidot zinātnisku darbu un kā to prezentēt. Svarīgi ir arī uzklausīt konferences žūrijas ieteikumus, jo lielākoties tie ir pamatoti un vērtīgi.

Ja mēs paveicam savu darbu labi, tad ceļam konferences kvalitāti un tādējādi padarām to pamanāmāku starptautiskajā arēnā. Kā rāda pieredze, RSU konferencēs piedalās arvien vairāk ārvalstu kolēģu, tās kļūst arvien starptautiskākas. Tāpēc vēlos aicināt RSU pētniekus, studentus un it īpaši doktorantus piedalīties šajā konferencē. Uzskatu, ka tā ir mūsu goda lieta.