Pētnieka Toma Pulmaņa uzmanības centrā – pusaudžu pašnāvības

Pievēršanās pētniecībai ir iemācījusi optimizēt savu ikdienu, katru minūti izmantojot lietderīgi, saka RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes prodekāns Toms Pulmanis, kurš zinātnei velta vakarus, brīvdienas un atvaļinājumus, jo darbadienas lielākoties aizņem administratīvi pienākumi un darbs ar studentiem.

Medicīna Tomu saistījusi jau kopš skolas gadiem, taču ne viena pacienta, bet sabiedrības veselības griezumā – kādi ir aktuālākie izaicinājumi, kuras ir apdraudētākās sabiedrības grupas, kā tām palīdzēt un kā kopumā panākt sabiedrības veselības stāvokļa pakāpenisku uzlabošanos? RSU starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kuru prodekāns uzskata par nozīmīgu notikumu ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas zinātnes dzīvē, viņš pievērsīsies pašnāvības problemātikai. Tā pētnieka interešu lokā ir jau kopš bakalaura studiju gadiem, kad viņu pārsteidzis fakts par Latviju kā vienu no pašnāvību skaita līderēm Eiropas Savienībā. Papildu interesi par sabiedrības psihisko veselību un suicidoloģiju veicinājusi sadarbība ar psihiatru, RSU profesoru Māri Taubi.

Kāpēc es pētu?

Mēs pētām, lai kaut ko mainītu, uzlabotu, taču vispirms – lai zinātu, kāda situācija ir patiesībā. Kad zinām reālo situāciju, varam izvērtēt un pieņemt lēmumus, ko darīt, kā rīkoties. Tātad, manuprāt, pētniecībai pastarpināti ir jāmaina situācija, jāuzlabo mūsu dzīves kvalitāte. Gan bakalaura un maģistra, gan arī promocijas darba ietvaros esmu pētījis pašnāvnieciskās uzvedības riska faktorus, un arī šobrīd pētu pašnāvību problemātiku un riska grupas tieši pusaudžu vidū. Līdzšinējie rezultāti liecina, ka pašnāvnieciskas uzvedības iemesli un riska faktori var būt ārkārtīgi dažādi, turklāt atšķiras ne tikai iemesli, bet arī to kombinācijas. Pusaudžiem tie bieži ir ar ģimenes vai vienaudžu vidi saistītie negatīvi ietekmējošie apstākļi, kā arī dažādi individuālie faktori. Tā kā darba slodze ir ievērojama, pētniecībai regulāri atlicinu vakarus, brīvdienas un pat atvaļinājumus, jo labi zinu, ka tikai darot, var virzīties uz priekšu. Jo sevi vairāk žēlo, jo mazāk var sasniegt. Dzīvē jāmācās optimizēt un katru minūti izmantot lietderīgi.

Kāpēc es došos uz RSU starptautisko zinātnisko konferenci?

Tā ir lieliska iespēja iepazīstināt citus konferences dalībniekus ar saviem atklājumiem. Es runāšu par savu tēmu – ar pašnāvniecisko uzvedību saistītajiem faktoriem pusaudžu vidū. Tajā pat laikā konference ir ideāla platforma, kurā, komunicējot ar kolēģiem, dzimst jaunas idejas, rodas kopēji pētniecības ceļi. Tāpat konference veicina dažāda veida inovācijas gan sabiedrības veselības, gan citās jomās.

Kāpēc citiem būtu jādodas uz konferenci?

Es cita starpā uzsvērtu neformālās komunikācijas un kontaktu nozīmi, jo neskatoties uz modernajām elektroniskās saziņas formām, nekur nezūd klasiskā klātienes komunikācija, kurai ir savs neaizstājams raksturs, iespējas un pat šarms.